Latviešu bēgļi. emigrācija, trimda un latviešu diaspora, jēdzieni, kuri lielos vilcienos iezīmē visu trimdas vēsturi un arī nākotni. Pētot, izmantojot dokumentārās  liecības, mēs  atgriežam un atgūstam  daļu  zināšanu un pieredzes,  kas ir bijusi  mums atrauta, mēs atgūstam tās paaudzes daļas mantojumu, kuras domas un centieni mums ilgu laiku palika nezināmas,  katra  atsevišķa cilvēka  uzkrātā pieredze,   iespaidi, ļauj mums spilgtāk un skaidrāk  izprast  notikumus, kas  bija ienesuši   lielas pārmaiņas mūsu tautas dzīvē.  Trimdas vēstures ,notikumu izzināšana   šodien ir iespējama pateicoties tam, ka rietumu latviešu darbība bija labi organizēta un dokumentēta. Atsevišķās biedrības, apvienības, draudzes, kas apvienojās zemju un kontinentu apvienībās vienoja latviešus un radīja pamatu kopīgo mērķu realizācijai. Kā galveno, faktiski gandrīz visas organizācijas,  izvirzīja nacionālpolitiska rakstura mērķi – Latvijas brīvības un neatkarības atjaunošana. Līdzekļi un veidi kā to darīja,  izrietēja no  katras organizācijas darbības profila.

Dzīve un pieredze, dzīvojot demokrātiskās valstīs, iespējas paust savu viedokli un prasības, piedalīties valsts politiskajā dzīvē,  ļāva rietumu latviešiem iegūt politiskās darbības pieredzi, kas lieti noderēja vēlākajos gados.

Sekojot savam galvenajam politiskajam mērķim rietumu latvieši uzskatīja par nepieciešamu vienmēr un visur atgādināt par Latvijas valsts un latviešu tautas likteni.

Tas bija arī viens no Pasaules brīvo latviešu apvienības pamatmērķiem- lai Baltijas valstu tiesības uz suverenitāti netiktu zaudētas, piedalīties un būt klāt visur, kur varētu tikt skarts Latvijas neatkarības jautājums, aizstāvēt kopā ar pārējām baltiešu organizācijām šīs tiesības.

Vēstures pētniecība balstās uz dokumentiem, dažādiem materiāliem. Mēs esam sev izvirzījuši  uzdevumu apzināt, uzkrāt, apstrādāt un darīt pieejamas mūsu rīcībā esošās dokumentārās liecības. Tas ir bijis pamats, kāpēc mēs jau vairāk kā trīspadsmit gadus nodarbojamies ar trimdas materiālu uzkrāšanu. Pirmajos neatkarības gados,  mūs, tāpat kā lielāko daļu Latvijas cilvēku urdīja  tīri cilvēciska interese par visu to, kas bija noticis aiz dzelzs priekškara. Materiāliem uzkrājoties un rodoties jau zināmiem priekšstatiem par latviešu bēgļu gaitām, vēlāk jau trimdas gadiem,  sākām  vākt materiālus ar lielāku mērķtiecību, domājot par to, kas un kā tos izmantos nākotnē. Cilvēku atsaucība materiālu nodošanā arhīvam,  ir  liela. Par to mēs pateicamies ne tikai savā vārdā, bet arī nākamo paaudžu vārdā, kuras izmantos šo dokumentāro mantojumu, savu pētījumu veikšanai. Dokumentārās liecības uzkrāj ne tikai Latvijas Valsts arhīvs, bet arī daudzas citas Latvijas kultūras un izglītības iestādes, tāpēc, lai pētniekiem, interesentiem  būtu  informācija, kur tās glabājas, mēs sadarbībā ar Latvijas bibliotēkām, muzejiem, izglītības iestādēm, veidojām krājumu “Trimdas arhīvi atgriežas”.

Ko tad mēs pa šiem gadiem esam uzkrājuši? Nozīmīgāko daļu veido centrālo organizāciju dokumenti ar kuru palīdzību mēs varam pētīt trimdas  sabiedrības politisko vēsturi. Dažādu sabiedrisko, kultūras, izglītības iestāžu, reliģisko draudžu dokumenti parāda dzīves daudzveidību,  cilvēku aktivitāti un ieinteresētību gara bagātību un tradīciju saglabāšanā. Cilvēku personīgie arhīvi un kolekcijas rāda indivīda atsevišķo skatījumu uz lietām un notikumiem, tas piedod vēsturei krāsainību. Kopumā trijos uzziņu krājuma izdevumos ir apkopota informācija par kultūras  iestāžu rīcībā esošajiem  arhīviem un kolekcijām. Tas , protams, nebūt nav viss materiālu klāts, kas atrodas Latvijā. Rūpīgāka materiālu analīze un apstrāde  parāda, ka daudzos gadījumos materiāli ir fragmentāri. Tāpēc  mēs esam aicinājuši  kādreizējos organizāciju vadītājus un locekļus  pārskatīt savus arhīvus, varbūt kāda daļa dokumentu vēl ir saglabājusies un var būtiski papildināt  attiecīgas  organizācijas vēsturi. Ja to  neizdarīsim šodien, rīt var būt par vēlu.

Zinot to, ka paaudžu maiņas rezultātā iet bojā materiāli,  ir nepieciešams  aktivizēt materiālu apzināšanu  mītnes zemēs.  Šajā nolūkā esam izstrādājuši un izsūtījuši visām  centrālajām organizācijām aptaujas anketas, lai noskaidrotu iespējamās arhīvu atrašanās vietas, kā arī tās vietas, kur trimdas arhīvi jau ir iegūluši attiecīgās zemes arhīvos vai pētniecības centros.

Mēs aicinām trimdas kultūras organizācijas  organizēt   ikgadējas  ekspedīcijas, lai apzinātu cilvēkus, kuriem ir uzkrājušās dokumentārās liecības.

Materiālu uzkrāšana arhīvā  tiek veikta ar mērķi, radīt nopietnu pētniecisko bāzi, lai varētu tapt objektīva Latvijas  un latviešu tautas vēsture,  neatņemama  tās  sastāvdaļa ir arī trimdas latviešu  vēsture. Ņemot vērā  40.-to gadu  traģiskos   notikumus  Baltijā, šo notikumu ciešo saistību ar trimdu, domājam, ka mūsu centieni radīt tieši  centruLatvijā trimdas dokumentu, ir pamatoti.       

Trimdas vēstures pētniecība. Kāda šai jomā ir situācija Latvijā? Varētu teikt, ka akadēmiskā līmenī tā notiek ļoti fragmentāri un pārsvarā kādu  citu tēmu ietvaros. Nav  arī vēsturnieku, kas specializētos trimdas vēstures pētniecībā, situācija ārpus Latvijas ir nedaudz labāka, bet   arī tur  situācija  mainās, vecākās paaudzes pētnieki savu darbību beidz, bet vai šai jomā viņiem ir pēcteči? Jaunajā Latvijas 20.gadsimta vēstures izdevumā  trimdas vēsture  arī ir visai fragmentāra. Pienācis laiks  trimdas vēstures jomā  veikt sistemātisku izpēti. Ņemot vērā to, ka  padomju okupācijas laikā radītie darbi par trimdu ir  tendenciozi un nepatiesi, un ārpus Latvijas  veikto pētījumu pamatā ir bijuši tikai trimdā pieejamie  avoti, tad, lai iegūtu objektīvu skatījumu par šo  mūsu tautas vēstures periodu,  pētījumiem būtu jāizmanto iespējami plaša  gan Latvijas, gan trimdas avotu bāze. Šādi radīti pētījumi dotu pietiekami plašu priekšstatu gan par okupācijas varas, gan trimdas darbību šajos 60 gados, jo nav noslēpums, ka vēl joprojām daudziem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem ir ļoti minimāls priekšstats par to, kā tad īsti  trimdas latvieši ir dzīvojuši, ar ko nodarbojušies un   kāds bijis  trimdas latviešu  ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā un, savukārt ārpus Latvijas dzīvojošie latvieši gūtu lielāku priekšstatu par to,  kādi bija toreizējās varas mehānismi, kādas melu un dezinformācijas vidē dzīvoja cilvēki Latvijā. Maz ir bijis zināšanu vienai tautas daļai par otru. Tas ir arī viens no pamatuzdevumiem, kas būtu jāveic Latvijas vēsturniekiem, jāveido šī kopīgā vēsture, jāintegrē dažādie vēstures notikumi, fakti, jādod objektīva informācija par  par šo vēstures periodu.      

Šie aspekti  arī mani rosināja ielūkoties arhīva dokumentos,  lai  mēģinātu noskaidrot dažas lietas, proti, cik liels ir bijis mans kā tā laika sabiedrības locekļa priekšstats par okupācijas varas piekopto politiku attiecībā pret trimdu, jeb tolaik to dēvēja par emigrāciju.  Izskatīju   dokumentu grupu, kas relatīvi nesen bija nonākusi mūsu arhīva fondos-  PSRS un LPSR Ārlietu ministriju materiālus. Neliels kopsavilkums par dokumentos izlasīto.

Pirmie soļi, ko padomju vara uzsāka tūlīt pēc karadarbības izbeigšanās, bija ziņu vākšana par bijušajiem PSRS pilsoņiem jeb bēgļiem no PSRS un  aktīvas propagandas izvēršana bēgļu vidū. Daži dokumenti rāda, ka PSRS centās izmantot  diplomātiskos kanālus, lai iegūtu sev vajadzīgo informāciju, kā tas bija gadījumā ar Zviedriju. Taču zviedru noraidošā nostāja nekavēja meklēt informāciju  arī pa citiem kanāliem. Un tādi atradās Latvijā. Vietējām varas iestādēm – rajonu un pagastu izpildkomitejām bija uzdots gatavot sarakstus par visām izbraukušajām personām un viņu radiem, kas bija palikuši Latvijā.

Sevišķa interese bija par kultūras, izglītības, zinātnes un mākslas pasaulē pazīstamiem cilvēkiem, kuru vārdi varētu noderēt padomju politikas interesēm, jo padomju puse atsaucoties uz šiem cilvēkiem, demonstrējot savas attiecības un kontaktus ar viņiem, nostādīja viņus it kā sadarbības partneru lomā, kas daudzkārt nebūt tā nebija, tas savukārt izraisīja pamatotu sašutumu bēgļu vidū, jo  tika uzskatīts, ka ar okupācijas varu sadarbība nav iespējama. Taču kā rāda direktīvie dokumenti , tā bija padomju varas taktika, lai šķeltu bēgļu sabiedrību, radītu savstarpējo neuzticību. Šī politika nepalika gluži bez sekām.

To ka tā bija mērķtiecīga darbība rāda arī tas, ka LPSR Ārlietu ministrijai bija uzdots izstrādāt speciālu programmu darbam ar latviešu bēgļiem. Propagandas mērķis bija atgriezt vismaz daļu cilvēku PSRS, jo cilvēku trūkums pēc kara  bija visai jūtams, otrkārt, mazinātos arī  pret PSRS  vērstā darbība  bēgļu  vidū. Jāatzīmē,  ka Ārlietu ministrijas ziņojumos  par pretpadomju darbībām - latviešiem gandrīz vienmēr iedalīta “goda” vieta. Padomju iestādes informāciju uzkrāja ne tikai par atsevišķiem cilvēkiem, bet arī par  organizācijām, preses izdevumiem, pasākumiem un dažādām bēgļu aktivitātēm.

Cītīgi tika studēti  bēgļu izdevumi, komentēti un atreferēti  pasākumi. Lai informētība būtu lielāka, LPSR Ārlietu ministrija pūlējās dabūt pietiekami daudz finanses, lai varētu pasūtīt ārzemju, tai skaitā arī  emigrācijas izdevumus.   

Darbībai ārzemēs LPSR  bija vajadzīgas legālas organizācijas, kuras varētu netraucēti darboties sakaru uzturēšanā ar bēgļiem.  1947.gada 24.aprīlī toreizējais ārlietu ministrs P. Valeskalns nosūtīja  ziņojumu LKP CK sekretāram E. Kalnbērziņam, kurā izteica priekšlikumu dibināt Latvijā biedrību kultūras sakariem ar ārzemēm. Tādas  jau esot citās padomju republikās. Šāds LKP CK lēmums tika  pieņemts un organizācija vēlāk  arī  nodibināta.

Pētījuma vērta ir arī cita dokumentu grupa – padomju vēstniecības darbinieku  emigrācijas latviešu sarunu, interviju atreferējumi. Katra tikšanās ar latviešiem tika stingri atreferēta un izdarīti  secinājumi, vai šī persona der tālākiem  padomju propagandas nolūkiem. Te nu jāsaka , ka šajos dokumentos daudzi trimdas cilvēki var atrast informāciju  par sevi. Būtībā šajās intervijās  var atrast visu to noskaņojumu spektru, kas tolaik  valdīja bēgļu vidū. Tomēr zinot padomju tradīcijas informācijas sagatavošanā, šiem materiāliem ir jāpieiet pietiekami kritiski un tie ir jāsalīdzina arī ar citiem informācijas avotiem.

Padomju iestādes šķiet ļoti savlaicīgi bija  novērtējušas  latviešu organizāciju lomu bēgļu organizēšanā, jo ne velti viens no ideoloģiskā darba speciālajiem  virzieniem  bija  centrālo organizāciju un to  vadītāju darbības diskreditācija.  Ir atrodami dokumenti,  kas liecina, ka 60.gadu beigās PSRS vēstniecības gatavoja savus priekšlikumus, kā  veicināt emigrācijas organizāciju sabrukumu vai sairšanu . Cik šī politika ir bijusi sekmīga, mums šodien tas pat nav jākomentē. Organizāciju darbība un arī sasniegtie rezultāti runā paši par sevi. Kāpēc tik liela uzmanība tika pievērsta trimdas organizācijām? Kā ziņo vēstniecību darbinieki, kuri ļoti uzmanīgi  sekoja visām organizāciju aktivitātēm un to sagatavotajiem dokumentiem, lielākā daļa organizāciju par savas darbības mērķiem izvirzīja demokrātiskas, neatkarīgas  Latvijas valsts atjaunošanu, atbalstīt un uzmundrināt tautiešus dzimtenē, gatavot materiālus rietumu presei un radio, cīnīties pret padomju propagandu emigrantu vidū, iesaistīt jauno paaudzi dažādās  kultūras dzīves norisēs,  nodrošināt kultūras jaunradi , uzturēt emigrācijā nacionālo garu un vienotību, attīstīt dažādus kopības veidus un formas, sniegt materiālo palīdzību tiem latviešiem emigrācijā, kam tā ir nepieciešama.

Tāpēc jau tik ļoti vajadzēja panākt  aktīvo organizāciju darbinieku diskreditāciju. Kā šo politiku realizēja praksē?   Kā piemēru var minēt, 1948.g.  LPSR Ārlietu ministrijas slepeno vēstuli  LPSR Valsts Drošības ministrijai, šīs vēstules pielikumā bija saraksts, kurā uzskaitīti redzamākie un aktīvākie  trimdas organizāciju vadītāji Amerikā , ministrija prasīja  sagatavot  par šim personām kompromitējošus materiālus  sevišķi par  viņu sadarbību  ar vācu okupācijas varu. Īpaši svarīgi, norādīts pieprasījumā , ir sameklēt konkrētus faktus par šo personu dalību vācu organizētajās akcijās tādās kā piedalīšanās masu apšaušanās, fabriku spridzināšanā, kultūras vērtību iznīcināšanā,  par sadarbību ar vācu okupācijas varu Latvijas iedzīvotāju paverdzināšanā , par vācu propagandas materiālu izplatīšanu, par aģitēšanu iestāties leģionā, par  darbu gestapo utt   

PSRS ārlietu un drošības resoru darbinieki aktīvi sekoja līdzi arī  Baltijas valstu  neatkarīgo valdību iecelto pilnvaroto pārstāvju darbībai. Faktiski  var redzēt, ka PSRS visai nopietni ir novērtējusi šo pilnvaroto personu darbību, kaut arī ziņojumos šī darbība tiek pasniegta  sarkastiskā un negatīvā gaismā, tomēr  faktiski tika  atzīts, ka pilnvarotajām personām ir izdevies uzturēt daudzu valstu vidū  Latvijas neatkarības un okupācijas neatzīšanas faktu. Vienā no 1984.gada PSRS vēstniecības  ASV ziņojumiem PSRS Ārlietu ministrijai ir norādīts, ka Baltijas trimdas organizācijas regulāri tiek aicinātas uz ASV valsts departamenta, citu iestāžu organizētajiem pasākumiem, un, ka  neeksistējošu valstu pilnvarotie pārstāvji tiek aicināti pat  uz pieņemšanām Baltajā namā kas ne vienmēr tiek darīts attiecībā uz PSRS pārstāvjiem. Ziņojumā tālāk norādīts, ka  trimdas organizāciju pārstāvjiem ir radītas visplašākās iespējas piekļūt dažādām ASV valsts iestādēm un amatpersonām. Tā 1984.g. 18 mēnešos Baltajā namā, ASV kongresā, valsts departamentā ir notikušas  ap 70 informatīvās apspriedes, kurā piedalījās arī trimdas organizāciju pārstāvji. Šādu faktu un piemēru uzskaitījumu varētu turpināt, tomēr tas nav  mans uzdevums. Salīdzinājumam izskatīju daļu no attiecīgā laika perioda dokumentiem  par trimdas organizāciju, dažādu sabiedrisko darbinieku aktivitātēm .

No otras puses  iepazīstoties ar trimdas materiāliem, redzams, kā trimdas sabiedriskās organizācijas, aktīvisti, ir reaģējuši uz dažādām lietām, faktiem, kāda ir bijusi trimdas latviešu rīcība.

Varu nepārprotami secināt, ka PBLA dibināšanas laikā izvirzītie mērķi tika  konsekventi realizēti- latvieši, tāpat kā citi baltieši bija klāt visur un atgādināja ik reizi,  kad tas  vien bija iespējams par  Latvijas neatkarību. Jāatzīst, ka Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem nebija priekšstata par daudzajām un dažādajām  rietumu latviešu aktivitātēm.

Šis  nelielais ieskats  vēsturē nav zinātnisks pētījums, bet gan  nepieciešamība saprast kāda bija mūsu  izpratne un zināšanas par padomju varas piekopto politiku pret tautiešiem trimdā. Jāatzīst, ka šīs politikas aizkulises ilgu laiku  mums nebija zināmas un pieejamas. Tā  jau  arī ir daļa no mūsu kopīgās vēstures, kuras pamatota izpēte vēl ir jāveic.

Tas ir ļoti pamatīgs un plašs pētījumu  lauks un to nevar realizēt kāds atsevišķs indivīds, tāpēc arhīva ierosinājums veidot Emigrācijas (Trimdas) vēstures pētniecības centru, kādi ir arī ir Igaunijā un Lietuvā. Latvijas Valsts arhīvs un citas iestādes, kuras uzkrāj trimdas dokumentārās liecības kalpotu kā pētniecības bāzes, kurās ir izveidotas  starptautiskajiem standartiem atbilstošas datu bāzes,  kuras  nākotnē varēs izmantot arī  informācijas apmaiņai ar dažādu valstu imigrācijas vēstures pētniecības centriem.

Organizējot pētniecību uz zinātniskiem pamatiem, varētu cerēt, ka mēs izbēgtu no zināma provinciālisma un neieslīgtu tikai Latvijai vien svarīgu jautājumu pētniecībā, bet problēmas tiktu  skatītas visas Baltijas un  arī dažādu mītnes zemju kontekstā. Būtībā trimdas vēsture  saistāma ar globālāku tēmu – proti, emigrācijas vēsturi, kas arī Latvijā nav pētīta, bet šodienas sabiedrības integrācijas kontekstā tai būtu nozīmīga loma. Emigrācijas tēma ir  aktuāla šodien arī Eiropas Savienības kontekstā. Atklāts  ir jautājums par latviešu diasporas lomu un nozīmi  tagadējā neatkarīgajā Latvijā? Bet tā jau būs nākošo paaudžu vēsturnieku problēma.

Realizējot šo projektu mēs panāktu, ka trimdas vēsture tiek izpētīta, saistīta ar Latvijas vēsturi un beidzot arī integrēta kopējā Latvijas vēsturē,  tas  sekmētu mūsu tautas vienotību un nojauktu garīgās atšķirtības robežu, jo  mūs vieno kopīgs liktenis – smagu pārbaudījumu pilni 60 gadi, bet gribu teikt, ka abas puses ir godam izturējušas šos likteņa pārbaudījumus.

Nobeigumā gribu darīt zināmu mūsu diplomāta Kārļa Zariņa  tieši  pirms 54 gadiem teikto : “Mēs visi apzināmies, kādi lieli pienākumi mums ir pret savu tautu dzimtenē .Man jāteic, ka trimdas gadi arī netiek pavadīti veltīgi. Visi cenšas piesavināties rietumu kultūru un rietumu dzīves veidu, mācīties no rietumu tautu kultūras ieguvumiem, iekrāt arī materiālās vērtības, jo dzimtenē viss būs vajadzīgs. Ja agrāk teica: “Dēli brauciet jūriņā, krājiet naudu pūriņā”, tad tagad varētu teikt ” krājiet  rietumu Eiropas kultūras vērtības tēvu zemes vajadzībām! “Bet, lai trimdā dzīvodams, neviens neiedomājas, ka tas kā varonis atgriezīsies dzimtenē. Ar sakrātām zināšanām un piedzīvojumiem mēs atgriezīsimies dzimtenē, lai tai kalpotu, lai kalpotu mūsu daudz cietušajai tautai un izpostītajai tēvzemei.

Noslēgumā gribu teikt, ka trimdas latvieši godam ir pildījuši šo mūsu izcilā diplimāta vēlējumu, Latvija IA NATO, Eiropas Savienība, turpina savu attīstību kā neatkarīga valsts.

Tulkojis Māris Brancis

Copyright © 2007 Eesti Kirjandusmuuseum